...kārtējā smadzeņu krīze

25.11.2007.

„Nepielaidis” mašīnu ietuntuļoju atpakaļ savā četrstūrainajā midzenī... vismaz te ir silts. Šo prieku baudīt var tikai dzīvojot „kačigarkas” tuvumā.

Drusku dusmīgs, siltumā jau domīgs, atcerējos, ka mana meita tieši šajā laikā pērk sev pusdienas. Jāpaļaujas vien uz viņas paklausību vecākiem – „nepērc čipšus, kolu un tos sūkājamos sūdus” – regulāri pienākas atkārtot.

Esmu pamanījis, ka pamatskolā ir uzņēmumi, kas tirgo ēdamo mūsu mazajiem. Nesen dzirdēju Latvijas mēroga ažiotāžu par veselīgu skolēnu pārtiku un sporta deficītu. Skolotāji cildeni iestājas pret skolēnu stila veidošanu „bulciņa + kola” Un iesaka ēst skolas ēdnīcās. Daudz kritikas. Arī ierosinājumi daži. Bet pagaidām skolā tirgo gastrītu. Jo ir taču pieprasījums!!! Pirmajā klasē bērnam ir skaidra izpratne par visiem bioķīmiskiem un anatomiskiem procesiem, vai ne?

Esmu atklājis tikai skolēniem piemītošu īpatnību - zināt savas tiesības!!! Tās mūsu gudrinieki zina pat daudz labāk nekā veselības mācības pamatpostulātus. Visu cieņu demokrātijai (gr.„dēmos”- pūlis; „kratos” - vara”), bet es priekšroku dotu savu bērnu audzināšanā skolotāju varai. Citādi iznāks, ka vairākums nobalsos par to, ka govs ir palma, un mazākumam būs šim jaukajam uzskatam jāpakļaujas.

Vēl vienu stilīgu jauninājumu esmu piefiksējis. Ja bērnudārza audzinātāja ieliek bērnu kaktā, tad vecāks šo izglītības iestādes darbinieku varēs iesūdzēt tiesā par bērna tiesību neievērošanu, morālu kaitējumu, personības izkropļošanu, laušanu, sadragāšanu, mentālās attīstības neatgriezenisku traucējumu nodarīšanu... jo tie ir konkrēti punkti mūsu humānās valsts ratificētajās konvencijās.

Šodien soda tos, kas nepareizi audzina. Rīt sodīs tos, kas būs izauguši kā tikai patērēt spējīgas diženās personības. Tie zinās savas tiesības. Un naivi ir cerēt, ka tās nebeigsies kaimiņa guļamistabā. Tagad bērni sūta „dirst” ne tikai savus drauģeļus, bet publiski savus vecākus, skolotājus; krīt uz flīzētās supermārketa grīdas un brēc pēc garduma vai kādas mantas un mēs, vecāki, skolotāji tikai pasmaidām, pārvēršam to jokā, sakām: Pēterīt nu, lūdzu, beidz; Ancīt, tu taču saproti: vai vēl modernāk - konstatējam, ka veidojas trauslā bērna personība.

Piekrītu, ka stulbumam nav robežu, bet, ka veselajam saprātam tās ir tik niecīgas, piekrist nesanāk.

Labāk būtu iekurbulējis to vāģi, ne? Ne krīze būtu, ne tukša runāšana..

Ak, kas gan vāverēm tajā ritenī var iestāstīt, ka uz priekšu taču netiekam!

Eseja

Ja būtu vijole zivs,

vai tu izzvejotu to vijoli,

iepriekš zinot, ka vijole mirs?

Mirs,

bet tomēr tavās rokās

brīdi skanēt

nenorims

Bet, kā zināms, nav vijole zivs.

Kaut gan – kas to tā noteikti zin.

J. Rokpelnis

Par vijoli, zivi un Eiropu.

Izvēlējos šo virsrakstu tieši tādu, jo mūsu postmodernismā audzinātā sabiedrība, iespējams, ir sasniegusi pilngadību.

Pamazām pieklust eksaltēti izkliedzieni „nekas nav absolūts!!!“, „katram sava patiesība“, „nost ar autoritātēm vai pieredzi!!!“, kaut kur pabalējis arī mīļākais postmodernās jaunatnes lozungs „jēga ir tikai tam, kas man dod labumu“. Iespējams, ka domātāju cerība – pagaidīt līdz entuziasti nāks pie saprašanas – vismaz ir vainagojies ar kaut ko līdzīgu akvārija iemītnieku grimasēm. Šodien bieži var novērot apjukuma pilnu būtni ar pavērtu muti, kas norausta plecus un, maskējot savu filosofisko strupceļu, lēni novelk: „jā... tas ir labs jautājums!“

Ja nekas nav absolūts, tad kāpēc Tu par to esi tik absolūti pārliecināts? Šī ir galvenā postmodernisma vērtība – lielajā haosā atskārst nepieciešamību saprast un saaugt ar to, kas ir absolūts.

Visam ir svarīga izcelsme. Cilvēkam ir svarīgas iespējas līdz tai izcelsmei nonākt. Citādi nav nekādas jēgas analizēt jebkuru jautājumu, problēmu, paradigmu. Iespējams darvinisti iesauksies – jā! Tieši no vijoles ir radusies zivs!!! Postmodernismā jebkurai teorijai ir godpilna vieta... īpaši tik pragmatiskai, kā šī. Iespējams, ka ironija nevietā un tomēr...

Izmainām definīcijas un būs mums cita pasaule? Vai tad nav lielāks gandarījums no Daugavas vai Reinas izvilkt vienu oriģinālo Stradivarī roku darbu nekā siļķi? Nu, vismaz teorētisku iespēju taču mēs varam uzradīt!!!

2006. gada decembra vidū Briselē pulcējās ap 60 Baznīcu pārstāvji no 30 Eiropas valstīm, kas apvienojušās Eiropas Baznīcu Konferencē, lai vienotos par Atklātās vēstules tekstu Eiropas politiskajiem vadītājiem, aicinot tos atgriezties pie Eiropas kristīgajām pamatvērtībām.[1]

Albānijas Ortodoksālās Baznīcas galva arhibīskaps Anastasios uzsvēra, ka Eiropai identitāti devuši trīs pilāri: 1) grieķu demokrātija, domas brīvība un skaistums; 2) romiešu organizācijas principi, administrācija un tiesības un 3) kristīgās ticības spēks, piedošana un mīlestība. Viņaprāt šīs trīs pamatvērtības Eiropā nav šķiramas. Viens, divi, trīs. Ne mazāk, ne vairāk.

Vai nav jocīgi, ka mūsdienu postmodernismā tik grūti ir saskaitīt līdz trīs? Kāpēc pēkšņi izrādās, šodien ir cita matemātika? Nevajadzētu mainīt Eiropas izcelsmes definīcijas. Izcelsme nosaka rezultātu, nevis otrādi.

Dzejai piemīt kaut kas suģestējošs. Tai vienīgajai neviens neżina izcelsmi. Jānis Rokpelnis arī nezin’ kaut gan ir ģeniāls dzejnieks. Arhibīskaps Anastasios ir izcils kultūrvēsturnieks, Eiropa ir unikāls pasaules mūzikas akords, bet akordā ir trīs pareizas notis.

Atliek tikai izzvejot to vijoli. Ejam?

11.06.2007.

---

[1] Sanāksme notika zem moto: „Pārbaudiet visu; kas labs, to paturiet!“ (1. Tes. 5:21) Vienlaikus šīs sanāksmes uzdevums bija arī sagatavot ceļu 3. Eiropas Ekumēniskajai Asamblejai, kas notiks 2007. gadā no 4. līdz 9. septembrim Sibiu pilsētā Rumānijā.

Leģitīms stulbums

 29.09.2005.

Vaboles taisās uz čuču, kartupeļi uz pagrabu, āboli – cits par citu dažādāk – kāds vīnā inkarnējas, kāds duhovkā transformējas… tāds kārtējais pārmaiņu laiks tas rudentiņis.

Drīzi veļi blandīsies gan pa laukiem, tramdot dievturu mieru, gan pa pilsētas tirgu, viens otru tvarstīdami… varbūt kāda tirpa vai trīsa pēkšņi piemetīsies mūsu augsti kvalificētajiem spirta tirdzniecības veterāniem?! Tiem arī sezonālās pārmaiņas briest! Siltāk jāsāk ģērbties! Vairs nevar pakasīt puncīti, naski gāzelēdamies, savās sakrālajās pastaigās saulītē.

Ir interesanti vērot šo „grēku atlaišanas” rituālu: gan ziedojumi, gan sakramentu izdalīšana, gan sakrālā noslēpuma neizpaušanas garantija. Laikam tikai pilsētas veļiem šie rituāli un noslēpumi atklāti… Nu, vismaz tie zina, kuri jau astoto gadu iecienījuši mūsu tirgus placi kā cilvēka saprātam neaptveramo un dziļos noslēpumos iegremdētu spirta mūku ordeņa klosteri. Baznīca taču ir atdalīta no valsts. Veļi kā bijušie pilsoņi drīkst neievērot mūsu Satversmi. Šī ir mana pirmā rudens atziņa.

Kādam liksies, nu ko šis te murgo? Labi… beigšu par reliģiju. Izstāstīšu pasaku.

Dzīvoja reiz Princese Liliāna ar princi. Sadzima bērni - četri. Vēl mazi arī šodien. Princim patīk regulāri un periodiski nolikt skaidro prātu pie malas. (Šodien mūsdienu sabiedrībā tā ir viena no dižciltīguma kultūras nepieciešamībām.) Tātad, Princis periodiski piedzērās, terorizēja Princesi, fiziski nodarīja pāri arī saviem bērniem. Tā tas notika ilgus gadus. Tad vienīgā izeja Princesei ar bērniem bija bēgt prom pie savas vecmāmiņas grāfienes uz laukiem. Vienu reizi negaidīti atgriežoties mājās Princese sastapa ne tikai savu vīru, bet pilnu māju ar galma ļaudīm - draugiem un draudzenēm, kas godīgi sadalīja bērnu gultas un atpūtās no skaidrā saprāta mokpilnās paciešanas.

Protams, Princese Liliāna sūdzējās un lūdza palīdzību gan policijai, gan karalistes sociālajās iestādēs. Kādas tik atbildes nenācās saņemt!!! „…iedzeriet kopā un viss atrisināsies…”, laba atbilde izmisušam cilvēkam, vai ne? Bija jau arī nopietnāka nostāja, vēlāk, bet nesekoja rīcība.

Katrai pasakai ir labas beigas. Taču šai pasakai tās vēl nav zināmas. Iet runa par krimināllietu, cerams, pirms laimīgām beigām.

Princese saslima. Vajadzīga bija operācija. Aizveda uz Rīgu. Pa to laiku Princis atkal piedzērās, sāka trakot, piekāva bērnus, vienu žņaudza, jo tas metās aizstāvēt jaunāko. Bērniem izdevās patverties pie pazīstamajiem labajiem kaimiņiem. Tie izsauca policiju. Bērnus nopratināja. Vai zilie plankumi uz kakla mudināja policistus ieklausīties; vai tagad likums atļāva rīkoties?

Tā jau nebija, ka iepriekš policija un kompetentās iestādes necentās. Centās, bet likums neļauj censties labāk. Tagad par neierašanos iecirknī pēc policijas izsaukuma un pavēstes saplēšanu pat naudas soda nav. „Humānisms”.

Arī privātīpašumā var darīt ko grib un ar ko grib. „Cilvēktiesības”.

Bija arī „sutkas”. Bet Princim jau daudz draugu. Ātri atlaida, jo sieva taču melo. „Blats”.

Kāpēc nešķīrās? Tāpēc, ka princesei Liliānai jāierāda savam nabaga Princim dzīvesvieta, izliekot Viņu no savas mātes - Kūku grāfienes - mājas. Tas ir „Civillikums”.

Operācija Rīgā bija veiksmīga. Princese Ligita drīzi būs klāt un samīļos savus bērnus, no kuriem divi ir pie grāfienes, bet divi joprojām patversmē. Kas būs tālāk? ASV karalistes juristu mīļākais teiciens ir – kur sākas tiesas process, beidzas veselais saprāts. Lai Dievs stāv klāt…

Vēl ir cilvēki, kuri tā arī nesaprata, kāpēc likumu rīcība sākas pie potenciālo letālu seku iznākuma, kas ir dikti maigi teikts… bieži pat ar to nepietiek. Laikam veselais saprāts ir jāpierāda?

Savukārt kaimiņi nav pārliecināti, ka rīkojās pareizi! Vai tik tā nebija iejaukšanās citu cilvēku privātajā dzīvē…? Varbūt tā tomēr nemaz nebija kaimiņu darīšana?

Nekas nav briesmīgāks par leģitīmu stulbumu – tā ir mana otrā rudens atziņa.

Ģipsis.

08.11.1010.

Sen nebiju rakstījis. Dzīves paradoksu jau pietiek, bet nav laika apstāties un sakopot domas. Tad pēkšņi tāds brīdis pienāk, kad neko citu nespēj darīt, kā vien domāt. Parasti tas iemesls ir ģipsis. Visbiežāk - uz kājas.

Es īsi. Nenogurdināšu Jūs ar liekvārdību vai mākslinieciskiem tekstiem, jo mans stāsts ir pagalam naivs un vietām pat banāls.

Pirmdienas florbola treniņā izmežģīju kāju. Sāpēja drausmīgi, bet, komandas biedru iedvesmots un praktiskās palīdzības savaldzināts, tiku nogādāts traumpunktā. Uzņēma laipni. Īpaši sievietes un kungs, kurš mani stumdīja ratiņkrēslā starp rentgena uz procedūru telpu, kur laipni tiku iekārtots. Kopā ar jaukām dāmām (māsiņām) gaidījām lielo vīru, kuram bija lemts noteikt manu turpmāko likteni. Rentega uzņēmumi jau bija redzami blakus esošajos monitoros.

Ķirurgs (identificēšu šādi) ieradās kā īsts profesionālis – visu zinu, nekā jauna, viss ir niecība un, maigi sakot, es nevienam neko neesmu parādā.

Sekoja divi pieskārieni potītes rajonā, kas manai vīrišķībai bija kauna traips, jo dāmas dzirdēja manu neslāpēto vaidu. Paskatījies monitorā, Ķirurgs jautāja “kur dzīvo?”. Pēdējās desmit minūtēs uz šo jautājumu biju atbildējis jau 3 reizes. Tas pats, protams, arī par vārdu, uzvārdu un personas kodu, laikam. “Kur strādā?”, un iesējams vēl līdzīgi jautājumi. Kad es apjautājos, kas man tur ir tajās bildēs, Ķirurgs teica vienkārši “atlūzums, jāliek ģips”. Māsiņas sāka to gatavot.

Ķirurgs man izskaidroja, ka “noteikti rīt pie ģimenes ārsta, noformēt slimības lapu, jo kādu laiku vairs nestrādāsi” Pārjautāja, vai man viss skaidrs? Kad mēģināju konkretizēt, Ķirurgs, uzvilkās nepajokam, jo acu orbītas izmainījās par vairākiem milimetriem. “Priekš kā es Jums visu iepriekš teicu?”, viņš laikam uzskatīja, ka esmu pazemojis viņa sirdskaidro personību ar savu pārjautāšanu un neizpratni. Tad vēlreiz pateica, lai ierodos rīt pie ģimenes ārsta un uzsvēra: “skaidrs?” Es teicu: “skaidrs pagaidām, bet, vai drīkst pajautāt, ja rodas jautājumi?”. Ķirurgs deva man šo iespēju, bet jau sapratu, ka noteikti to neizmantošu.

Mums dialogs neizdevās. Iespējams manas necilās personības dēļ.

Tad māsiņas uzlika man ģipsi. Vienīgais, ar ko Ķirurgs piedalījās bija norādījums “deviņdesmit grādi” Māsiņas izskaidroja, ka piepamps būs tā un tā, un kas jādara. Tiku pienācīgi izvadīts līdz komandas biedra automašīnai.

Nakts bija smaga, gulēju fragmentāli. Potīte sāpēja visās pozās. Pienāca nākamā diena. Pampums spieda ģipsi, ģipsis pampumu. Tikko pakusties - sāp divreiz vairāk. Protams, ceļš uz tualeti bija īpaši nozīmīgs, jo tieši tad spilgti uzausa atmiņā Ķirurga norādījumi par došanos pie ģimenes ārsta nākamajā dienā.

Iedomājos ģimenes ārstu sazvanīt. Vienā no desmit reizēm reģistratūra pacēla un centās savienot, bet neveiksmīgi. Pagāja vēl viena pusgulēta nakts, nedaudz sāpes mitējās, tomēr tikko bija kustība, atkal atjaunojās. Trešdien izdevās sazvanīt ģimenes ārsta kabinetu, dakteris, kurš aizvietoja manu ģimenes ārstu, izskaidroja, ka pacientam jāierodas pašam, turklāt, vēl ar visām bildēm, kuras pašam jāsavāc no rentgena kabineta slimnīcas ēkā.

Lūk, šis ir mana raksta iemesls. Vai mēs esam tik mentāli vājas būtnes (lai neteiktu - trulprāši), ka mums ir izcili antiloģiska (turklāt, ārstu atbalstīta) sistēma, kas paredz cilvēkam ar tikko uzliktu ģipsi, nākamajā dienā būt pie ģimenes ārsta, lai noformētu to svarīgāko - papīrus. Un pa ceļam, uz vienas kājas lēkājot, jāpaķer vēl rentgena uzņēmumi.

Es neesmu pensionārs, vai vientuļš cilvēks kādā pilsētas nomalē vai laukos, kuram ar sabiedrisko transportu jānokļūst pie ārsta ar ieģipsētu kāju. It kā, tad jau man nav ko cepties, vai ne? Bet tieši tāpēc atļaušos, tādas veselā saprāta perversijas profesionālas medicīnas aprūpes pagalmos uztvert nevienaldzīgi.

Mūsu vecie un vientuļie cilvēki jau sen ir sapratuši, ka satriekta jeb salauzta dvēsele mūsu pilsētā (iespējams arī valstī, nezinu, kā ir citur) sagādā mazākas rūpes nekā izmežģīta potīte.

Iespējams kļūdos tēzes uzbūvē. Mazāk iespējams – būtībā.

To pierāda tas, ka mums katram ir savs līdzīgs stāsts par izvaroto “daktera sūtības” ideju un zvēresta garu. Vienīgi, jau ir apnicis stenēt un sūdzēties. Iespējams, man tas vēl priekšā.

Kad noņems ģipsi, no jauna skriešu un lēkšu. Domāšana atkal kļūs fona parādība.

Un galu galā, tas pat ir diezgan ekstravaganti – uz vienas kājas palēkāt ar rentgena uzņēmumiem padusē.